Skanošais metāls - zvans
Katrā sevi cienošā viduslaiku pilsētā bija zvanu lietuve, jo bez zvaniem nekādi nevarēja iztikt – ar tiem izziņoja trauksmi par dabas stihijām, karaspēka tuvošanos, kā arī vēstīja par nozīmīgiem notikumiem pilsētas un ļaužu dzīvē. Jau neilgi pēc Rīgas dibināšanas arī te bijuši savi pilsētas zvani, savukārt, uzbrūkot ienaidniekam, zvanīts ar lielo kara zvanu.

Tāpat kā lielākajās pasaules pilsētās lietuve izsenis bijusi arī Rīgā (dokumentos minēta gan tikai no 1588. gada), tās galvenais uzdevums bija pilsētai atliet bronzas lielgabalus, taču meistari lēja arī zvanus. Tiesa, šādi darbi veikti jau krietni agrāk, piemēram, 1215. gadā, kad pēc pilsētas lielā zvana bojāejas ugunsgrēkā vajadzēja jaunu. Ap 1400. gadu minēts zvanu lējējs Jānis, bet 1435. gadā meistars Bertrams. Pirmie zvanu lējēji nāca no Vācijas, Zviedrijas, taču vēlāk, īpaši lauku lietuvēs, kļuva populāri vietējie meistari. Pirmo lējēju darbnīcas Rīgā atradās netālu pie Doma baznīcas (tagadējā Rozena ielā), tad Kalēju ielā. Laikā no 1522. līdz 1802. gadam pilsētas uzdevumā izlieti 85 zvani. 17. gs. Beigās nodibinājās Jelgavas zvanu lietuve, vēlāk arī daudzviet laukos: Laidzē, Puzeniekos, Rindā, Ikšķilē, Deiderciemā u.c. Reģistros minēts, ka līdz 1860. gadam Latvijā atradušies vairāk nekā 500 baznīcu un kapsētu zvanu, tie atlieti ne tikai Rīgā un citās Latvijas lietuvēs, bet arī ievesti no Amsterdamas, Dancigas, Lībekas, Maskavas, Stokholmas u. c. pilsētām. 1. pasaules kara laikā ap 2000 zvanu tika evakuēti uz Krieviju, pēc tam reevakuēti tikai ap 500 zvanu. Daudzi gājuši bojā arī 2. pasaules kara laikā.

Katram zvanam ir sava skaņa jeb, kā saka, sava balss. Zvanu lējējam bija liels prieks, ja pēc ilgā un grūtā veidnes izgatavošanas darba, metāla kausēšanas un liešanas izdevās iegūt kvalitatīvu zvanu ar izcili tīru skaņu. Meistari savu darba noslēpumu stingri glabāja un tālāk nodeva tikai labākajiem mācekļiem. Mēdza teikt: šim zvanam ir samtaina balss, tam "baltas krāsas" (nabadzīga tembra), bet vēl citam "aveņkrāsas" skaņa, t.i., bagāta ar dažādiem virstoņiem – to klausījās tikai lielos svētkos. No kā tad atkarīgs zvana skaņas augstums un tembrs? Nozīme ir gan zvana lielumam un formai, gan bronzas sastāvam. Tā sauktajai zvanu bronzai (16 – 22 % alvas un 2 % cinka piedeva) ir sava noteikta blīvuma masa un elastība. Ķīmisko un spektrālo analīžu dati liecina, ka zvani satur dažādas alvas, cinka, svina un dzelzs attiecības, dažkārt piekausēts arī sudrabs (piemēram, Mazzalves baznīcas zvans satur 42 % sudraba). Dažkārt metāla trausluma vai kāda struktūras defekta dēļ zvans ieplīst vai pat atlūzt tā fragments, tad tas jāpārlej. Gadsimtu gaitā, veicot ģeometriskus aprēķinus, katram toņa augstumam un tembram izstrādāta noteikta zvana forma un izmēri, no kuriem liešanas procesā nedrīkst novirzīties ne par desmito daļu milimetra. Mums pazīstamākajiem tulpjveida jeb gotiskajiem zvaniem mēdz izšķirt arī „vācu”, „franču” un „krievu” formu, apstiprināts pat standarts zvaniem, kurus lieto muzikālām vajadzībām. Zvanu koncerti dzirdami, piemēram, Arhangeļskas koka būvju muzejā (tur spēlē ap 100 lieli un mazi zvani), Uspenska katedrālē Rostovā (15 zvani), Kauņas Vēstures muzeja tornī (35 zvani, kuru spēles ierakstu iespējams noklausīties arī Rīgas Pēterbaznīcā). Rīgā pirms 1. pasaules kara efektīvākā dimdināšana skanēja no pareizticīgo katedrāles 12 zvaniem, kas svēra no 7,8 līdz 13 128 kg.

Nereti šie skanošie metāla priekšmeti ir kā īsts mākslas meistardarbs ar kāda dzīvnieka, auga vai tēla atveidojumu, interesantu simbolu ornamentu vai pat veselu sižetu. Oriģinālus zvanus no Polijas saņēmusi Grobiņas Romas katoļu baznīca: uz lielākā redzams svētās Brigitas tēls, kuras vārdu šī baznīca nes, bet uz mazākā ir Romas pāvesta bareljefs. Uz zvaniem meistari mēdz izliet tā gatavošanas gadu, savu vēlējumu, kā arī dažādas atzīmes par to, kādam notikumam, pilsētai vai personai par godu tas tapis. Zaubes pareizticīgo baznīcas tornī atrodas zvans, kas tapis Liepājas lietuvē „Becker un Co”. Tagad "Liepājas metalurga" lietuve ir vienīgā vieta Baltijā, kurā rūpnieciski izgatavo bronzas un tērauda zvanus. Te tapis arī ārējais zvans Svētā Jēkaba baznīcas tornim Rīgas 800 gadu jubilejā. Pēdējos gados "Liepājas metalurga" lietuvē dzimuši zvani daudzu Latvijas novadu baznīcām. Lietuves pamatprodukcija ir dzelzsbetona konstrukciju stiegras, bronzas izstrādājumus parasti lej reizi divos mēnešos, tad top arī zvani, kas paši meistariem ir kā "saldais ēdiens". Tos gatavo pēc 1887. gadā Gatčinas Lavrova rūpnīcā izveidotā zvanu parauga. Vispirms atbilstoši zvana formai sagatavo veidzemi (no kvarca smiltīm, māla un ūdens), otra forma vajadzīga zvana mēlei. Kad metāls ieliets, tam ļauj lēnām atdzist, lai zvans nezaudētu formu. Nākamajā dienā jau var attīrīt veidzemi, tālāk strādā apcirtēji, ar pneimatisko āmuru atcērtot pielējumus, visbeidzot zvanu nogludina, nopulē un izurbj tam caurumu, kur iekārt mēli. Liepājnieki lej zvanus, kuru diametrs ir no 450 līdz 690 mm, svars 34 - 170 kg, tos var izgatavot arī pēc individuāla pasūtījuma.
← atpakaļ
Galerija
 
Reklāma
latmet © 2009 created by dp